gabriela kostigova, 8
Esmu vēl maza, maza meitene lielā, lielā pasaulē, kas kādreiz sapņoja ar septiņjūdžu zābakiem apceļot visu plašo pasauli-Āfrikas tuksnešus, Austrāliju, Franciju, Niagāras ūdenskritumu, bet…
Kam man septiņjūdžu zābaki, ja viss, kas ir skaists, nozīmīgs un vērtīgs, ir tepat-mums visapkārt. Gan sirsnīgi cilvēki, gan kultūrvēsturiski objekti, gan krāšņa daba un skanīga valoda.
Pašlaik es nevaru dzīvot bez savām mīļajām mājām Latvijā pie Ušura ezera, kur mani sagaida ģimene un draugi, tādēļ gribu pastāstīt par Ušura ezeru, kas atrodas Gulbenes novadā, var teikt, manas mājas pagalmā.
Par Ušura ezeru mīl runāt ne tikai apkārtējie novada iedzīvotāji, bet arī mūsu viesi, daudziem novadniekiem ezers ir daļa no bērnības pastaigu vai atpūtas vietām. Ezers ir īpašs ar to, ka to nav veidojušas cilvēku rokas. Tas mums atstāts, lai to sargātu, koptu un padarītu skaistāku. Ezers atklāj mums to mazo, skaisto Latvijas dabas bagātības daļiņu, par kuru varētu teikt,,Es te jūtos kā Dieva ausī”.
Ezers izdaiļo apkārtnes dabas ainavu, un katrā gadalaikā tas stāsta citu stāstu. Kopš ar ģimeni pārcēlāmies no Latvijas galvaspilsētas Rīgas uz dzīvi laukos, ezers ir daļa no manas ikdienas, no rītiem mostoties redzu to pa savas istabas logu. Vasarās priecājos, kā tas tūkstoš dimantiem apdāvināts mirguļo. Agrā pavasarī klausos, kā aizsalušais ezers "rājas" un dobji brīdina, ka palēnām biezais ezera ledus sācis kust. Šajā laikā ezera brīdinošā, dobjā balss ir tik varena, ka šķiet, tā atbalsojas visur - apsnigušajā pļavā, dziļajā mežā un pat mūsu sētā.
Lai gan Ušura ezers nav starp lielākajiem Latvijas ezeriem, manās acīs tas tomēr ir varens - septītais dziļākais ezers Latvijā. Un tā dziļākā vieta atrodas netālu no mūsu mājām. Kad mans mazākais brālītis mācījās runāt, skatoties uz ezeru viņš teica: ,,Jūra”. Patiešām, tas ir ļoti liels, un pretējais krasts sasniedzams tikai ar laivu. Opis gan reiz stāstīja, ka pārpeldējis ezeru.Tas šķita neticami, bet vectētiņš jau gan bija arī stiprs un labs peldētājs…
Jaungulbenes pagastā cilvēki zina stāstīt vairākas teikas un nostāstus par to, kā radies ezers. Visbiežāk teikas stāsta, ka pilis un mājas zem ūdeņiem nonākušas vēl tad, kad ezeri lidojuši pa gaisu un meklējuši, kur nolaisties. Ja kāds uz zemes ir uzminējis ezera vārdu, ezers tūlīt pat esot laidies lejā. Man mīļākā teika ir tā, kurā stāstīts par kādām mājām, kur visi gatavojušies kāzām. Bijuši atsaukti skroderi. Esot bijusi ļoti karsta vasaras diena, un pēkšņi pie skroderiem esot pieskrējusi saimnieka cūka. Skroderi esot sākuši saukt: "Uš! Uš! Uš!". Cūka tiem pretī esot atbildējusi: "Urrr!" Tūlīt pēc tam ezers, ko pazīstam šodien kā Ušura ezeru, esot nolaidies lejā. Vien skroderi un cūka esot toreiz izpeldējuši malā.
Mans skaistais ezers noteikti ir vērtīgs pagātnes mantojums gan Latvijā, gan Eiropā, un to ir vērts aizsargāt, jo jebkuru ezeru apdraud aizaugšana un pārpurvošanās, ja to nekopj. Esmu lasījusi, ka daudzviet tur, kur šobrīd Latvijā ir purvi, agrāk ir bijuši ezeri. Arī aiz Ušura ezera, tieši pretējā krastā uz austrumiem no ezera, ir milzīgs jo milzīgs purvs - Lielais mārku purvs. Varbūt arī tur reiz bijis ezers? Lai palīdzētu Ušura ezeram un attīrītu to no ātri augošajām niedrēm, pērn pagasta jaunieši izstrādāja projektu, kā lietderīgi izmantot niedres. Viņi apņēmīgi sāka realizēt biznesa ieceri - pārvērst ezera krastos esošās niedres par vērtīgām izejvielām, no kurām būvēt celtniecības materiālus. Man šķiet, tas ir svarīgi, ja kādam rūp, kas notiek ar dabas bagātībām mums apkārt, un, ja to prot arī lietderīgi izmantot…
Man ļoti negribētos, ja turpinātos jauniešu un jauno pieaugušo aizbraukšana no lauku rajoniem, kas tad rūpēsies par dabu? Es par to uztraucos, lai gan klusībā ceru, ka Ušura ezers dzīvos vēl daudzus gadu desmitus vai pat simtus. Pēc pērnā gada lietiem bagātā rudens, visas ūdens tilpnes, dīķi, upītes, arī ezers ir ūdeņiem pārbagāts. Tur, kur pagājušajā vasarā es ar brāļiem un māsu stāvējām ezera krastā basām kājām, šogad vizuļo ūdens.
Domāju, ka tieši tāpēc šajā pavasarī pretī mūsu mājām uz 5 diennaktīm bija izvēlējušies atpūsties un uzkrāt spēkus vairāk kā 100 gulbji un neskaitāmi daudz zosu. Tas bija tik interesanti! Pa dienu putni lidoja savās gaitās pa apkārtni, bet vakarā viņi atgriezās bariem vien un pārnakšņoja uz Ušura ezera. Tik skaļš ezers sen nebija bijis. Pat naktī varēja dzirdēt putnu rosīšanos un priecīgo klaigāšanu! Mēs krāšņos ciemiņus ar apbrīnu un sajūsmu vērojām, tas tiešām bija gaužām nepierasti!
Pie Ušura krastiem var novērot un dzirdēt ne tikai gulbjus un zosis. Ļoti daudz citu putnu arī ir iemīlējuši mūsu ezeru, piemēram, šajā pavasarī iemācījos atšķirt dumpja balsi no citu putnu dziesmām. Ezers mūsu Jaungulbenes pagastam ir liela vērtība, jo visos gadalaikos tas ir ļoti saistošs. Ziemā, kad viss aizsalis, drīkst uz tā pat uzkāpt, visaukstākajās dienās bieži viesi ir zemledus makšķernieki. Katru gadu maijā oficiāli atklājot laivu sezonu, tuvi un tāli kaimiņi brauc ezerā jau agri no rīta. Makšķernieki stāsta, ka zivis gan pēdējos gados palikušas stipri mazāk, gandrīz izzuduši vēži. Man vēl grūti spriest, kāpēc tā, bet esmu dzirdējusi, ka kādreiz ezerā mituši lieli asari, vēdzeles, pīkstuļi, pat zuši. Vietējie makšķernieki pirms vairākiem desmitiem gadu noķēruši ļoti daudz zušu, pa nakti tos atstājuši pagalmā vannās, bet no rīta zivis pazudušas…Izrādās, pa rasaino zāli aizlīdušas atpakaļ uz savu ezeru.
Man ļoti patikušas tās reizes, kad esmu paņemta līdzi laivā. Uz ezera ir tāds miers un klusums! Ušurs manai ģimenei ir kļuvis arī par galveno atpūtas vietu karstās vasaras dienās. Katru pavasari kopā ar kaimiņiem cenšamies sakopt peldvietas. Kā man stāstīja mana bērnudārza audzinātāja, viņa atceras savā bērnībā gluži citu ceļu uz peldvietu, kas ir netālu no mūsu mājas. Toreiz ceļš uz ezeru vedis no citas puses. Ir pagājuši vairāki gadu desmiti, un ir iemītas jaunas takas, uzceltas jaunas mājas, ienākušas ezera krastos jaunas paaudzes. Bet par seniem laikiem mums liek domāt tā saucamā Baltā māja, ko redzam pa savas mājas logu. Tā, diemžēl, pašlaik stāv vientuļa pašā ezera krastā. Kādreiz tur esot bijusi barona Rozeneka vasaras mītne. Par dižciltīgo māju liecina arī īpaši veidotā vareno ozolu aleja pašā ezera krastā. Māja šobrīd ir pilnīgi pamesta, un tikai tās mūru varenums un šī aleja liecina par seno laiku spožumu. Barons Otto fon Tranzē-Rozeneks Jaungulbenē dzīvojis 20. gadsimta pašā sākumā. Viņš ierīkojis ceļu uz Ušura ezeru un pat sācis būvēt tiltu pār ezeru. Barona ģimenē auguši trīs bērni, un viņi bieži vizinājušies pa ezeru ar laivu. Lielo Balto māju vietējie iedzīvotāji dēvē šodien dažādi – arī par Barona māju. Kāds zina stāstīt, ka tā kalpojusi baronam kā mednieku namiņš, un netālu ezera krastā peldējis tējas namiņš.
Stāsti par barona Rozeneka klātbūtni nav vienīgie, kas šo ezeru un man mīļo Ušura krastu padara par ko īpašu. Lai arī Ušura ezeru vairāk pazīst vietējie novada iedzīvotāji, par to varētu uzzināt arī citu novada un pat Latvijas viesi no Eiropas. Latvijā populārākā vieta, kur tūristi dodas aplūkot ezerpili ir Āraišu ezers. Izrādās, ka pirms pusgadsimta arī Ušura ezers varēja kļūt par vietu, kur būtu atjaunota sena vēsturiska ezerpils. 1964. gadā Ušura ezerā tika veikti arheoloģiskie izrakumi un pētījumi. Tolaik sausākajās vasarās pat 30 cm virs ezera līmeņa bijusi redzama ezerpils jeb ezermītne. Tomēr, iespējams, tādēļ, ka Ušura ezers bijis krietni lielāks par Āraišu ezeru, bijis grūtāk turpināt iesāktos darbus. Tādēļ, lai aplūkotu Latvijā senās dzīvesvietas, mēs ar vecākiem un mūsu draugiem, vasarās braucam aplūkot Āraišu ezerpili, bet par Ušura ezerā nogrimušo pili vien stāstām nostāstus. Zinātāji apgalvo, ka Ušura ezerpils pamati celti ap 715. gadu.
Manuprāt, tieši šie senie stāsti un liecības, kas gadsimtus pārdzīvojušas, padara mūsu zemi un arī Eiropu par ko īpašu. Eiropa ir bagāta, jo tā ir daudzveidīga ar pagātnes mantojumu un tā liecībām. Īpaša ir sajūta, kad stāvu Ušura ezera krastā, skatos tam pāri uz pretējo krastu un apzinos, ka, iespējams, tieši tāpat pirms simts gadiem arī barona Rozeneka bērni lūkojās ezerā, priecājās par karalisko putnu apciemojumiem. Arī mēs varam turpināt veidot stāstu par savu apkārtni, par Latvijas zemi, kur staigājuši mūsu senči. Nevajaga tikai aizmirst mūsu sapņus, cerības un vēlēšanos, tad mums būs viss, lai ikvienā Latvijas vietā nodzīvotu savu dzīvi piepildīti un interesanti.