Ja pie manis grieztos kā pie gida, es Jēkabpils viesus noteikti aizvestu pie viena no visievērojamākajiem Latvijas sešpadsmit Strūves meridiāna loka punktiem „Jēkabpils”. Paldies, vācu astronomam, Tērbatas universitātes profesoram Vilhelmam Strūvem (dzimis 1793.gada 15.aprilī, miris 1864.gada 23. novembrī), kas Jēkabpilij devis stipras vēsturiskas saknes! Viņš atstājis unikālu mantojumu nākamajām paaudzēm. Mūsu uzdevums uzturēt stipras šīs saknes un kopt tālāk, saglabājot šo unikālo vietu un stāstot par to. Jau simtiem gadu atpakaļ cilvēkiem ir bijusi liela interese par zemes izmēru un formu. Tāpēc 19 gadsimta sākumā tika organizēti meridiāna mērīšanas darbi, kas palīdzēja noteikt precīzu Zemes izmēru un formu. V.Strūve ar saviem palīgiem ģeodēziskā loka astronomisko punktu „Jēkabpils” ierīkoja un uzmērīja 1826. gada maijā-jūnijā. Laika gaitā astronomiskais punkts, pateicoties jēkabpiliešiem, saglabāts neiznīcināts. 1931. gadā šo Strūves punktu no jauna nostiprināja un pārklāja ar piemiņas akmeni, ko Jēkabpils pilsētai uzdāvināja Jēkabpils ģimnāzijas dabas mācību skolotājs Eduards Valters. Novērošanas vajadzībām virs Strūves punkta uzbūvēja 42 metrus augstu triangulācijas koka signāltorni, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Lai popularizētu un saglabātu UNESCO Pasaules mantojuma objekta Strūves ģeodēzisko loka punktu Jēkabpils, 2006. gada 17. jūnijā pie šī punkta uzstādīja nerūsējoša metāla plāksni ar informatīvu uzrakstu un shēmu ar 16 vēsturiskiem Latvijas Strūves loka punktiem. Iepretim plāksnei uzstādīja simbolisku triangulācijas torni. Pasaulē Strūves ģeodēziskais loks ir vienīgais kultūrvēsturiskais piemineklis, kas šķērso 10 valstu teritoriju un nav identificējams pēc nacionālās kultūras pazīmēm. Ne tikai mums jēkabpiliešiem, bet visām Strūves mantojuma loka valstīm kultūras mantojuma objekts JĒKABPILS ir svarīgs, jo tas saista Eiropas dalībvalstis – Zviedriju, Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, kā arī Norvēģiju, Krieviju, Baltkrieviju, Moldovu, Ukrainu. Tieši tādēļ, es pilsētas ciemiņus no daudzām Eiropas valstīm aicinātu apskatīt Strūves astronomisko punktu. English translation Struva's geodetic center point "Jēkabpils" If I was a guide, I would show the guests of Jekabpils the one of the most notable Latvian sixteen Struve geodetic arc’s. Thank you to the German astronomer, Professor Wilhelm Struve from Terbath University (born April 15, 1793, died on November 23, 1864), who gave Jekabpils a strong historical roots! He left a unique heritage for future generations. Our job is to keep these roots strong and keep up, taking care about them this unique place and talking about it. Already hundreds of years ago, people have had a great interest in the size and shape of the earth. Thats whay, meridian measurements were organized at the beginning of the 19th century, which helped to determine the exact size and shape of the Earth. ‘’Jekabpils’’ Astronomical point of the geodetic circle was installed and surveyed by V.Strūve with his assistants in May-June in 1826. Over time, the astronomical point, thanks to the citizens of Jekabpils, has not been destroyed. In 1931, this Struv point was re-established and covered with a memorial stone given to Jekabpils by the teacher of nature Eduards Valter studies at Jekabpils Gymnasium. For observation purposes, a 42-meter high triangulation tree signaling tower was built above Struve's point, which has not survived to this day. In order to promote and preserve the UNESCO World Heritage Site Struve Geodetic Arc Point Jekabpils, on June 17, 2006, a stainless metal plate with an informative inscription and a diagram with 16 historic points of the Struve Circle of Latvia was installed at this point. A symbolic triangulation tower was fitted to the plate. In the world, Struve's geodetic circle is the only cultural and historical monument that crosses the territory of 10 countries and is not identifiable by the characteristics of a national culture. Not only to us, but to all the Struve's Heritage countries, the cultural heritage of JEKABPILS is important as it connects European Member States - Sweden, Finland, Estonia, Latvia, Lithuania, as well as Norway, Russia, Belarus, Moldova, and Ukraine. That's why I would like to invite guests from many European countries to see Struve's astronomical point.

Mans mantojuma stāsts ir par Vecpiebalgas „Kalna Kaibēniem.” Tā ir vieta, kur rakstnieki Brāļi Kaudzītes ienesa Eiropu jau vairāk kā pirms 100 gadiem. Abi brāļi kājām izstaigāja Parīzi, Romu, Venēciju, Ženēvu, Berlīni, Briseli un daudzas Eiropas skatās pilsētas un laukus. Tālajos ceļojumos redzēto viņi mēģināja ieviest savās mājās. Baltajā zālē pie sienas piekāra Leonardo da Vinči „Svēto vakarēdienu” un katrā istabā skaistus skatus no Eiropas. Izveidoja greznu zāli ar parketu un apgleznotām krāsnīm kā tālo zemju pilīs, uzbūvēja stiklotu verandiņu un dārza mājiņu, pat skatu torni dārzā! Šī vieta kļuva īpaša un tādas otras nav visā pasaulē. Te kopā redzama senā Piebalga un Eiropa. Daudzus tūkstošus kilometru no lielajām pilsētām gleznainā lauku ainavā, kurp var nokļūt pa baltiem lielceļiem līkumojot, lepni stāv „Kalna Kaibēni” kā maza Eiropas kultūras saliņa un skaidrs, ka piebaldzēni ir īstākie eiropieši jau no laikiem, kad veda tirgot savus jērus un vērpjamos ratiņus uz ārzemēm. Un no laikiem, kad „Kalna Kaibēnos” divi brāļi skoloja bērnus, rādot no svešām zemēm atvesto un ļaujot pastalās autām kājām iet pa grezno Balto zāli. Savai vadītajai Ogrēnskolai Matīss Kaudzīte izveidoja skolas karogu – zelta zvaigžņu vainags uz zila fona…

Veczemju klintis ir 710 m garas smilšakmens klintis Vidzemes jūrmalā,tajās ir sastopami arī Baltijas ledus ezera nogulum. klintis parāda, ka Latvijā nav tikai skaistas smilšainas pludmales, bet arī šādas klintis no Devons perioda.

Mana skaistā Baltijas jūra izstaro mieru un sakārtotību. Baltijas jūras krastā atrodas daudzas Eiropas valstis un tā mūs vieno.

Ja daudzviet Latvijā un Eiropā ir skatāmas mūra pilis, tad šāds KOKA ARHITEKTŪRAs piemineklis kā VEIDES PILS, ir viena no retajām. Veides pils celta 1902. gadā. To cēlis Mārtiņš Veide – viens no Ainažu pilsētas un arī jūrskolas dibinātājiem. Es uzskatu, ka tā ir piemineklis gan koka arhitektūrai, gan jūrniecības saknēm Latvijā un Eiropā. Arī mūsdienās Latvijas jūrnieki brauc visās pasaules jūrās.

Esmu vēl maza, maza meitene lielā, lielā pasaulē, kas kādreiz sapņoja ar septiņjūdžu zābakiem apceļot visu plašo pasauli-Āfrikas tuksnešus, Austrāliju, Franciju, Niagāras ūdenskritumu, bet… Kam man septiņjūdžu zābaki, ja viss, kas ir skaists, nozīmīgs un vērtīgs, ir tepat-mums visapkārt. Gan sirsnīgi cilvēki, gan kultūrvēsturiski objekti, gan krāšņa daba un skanīga valoda. Pašlaik es nevaru dzīvot bez savām mīļajām mājām Latvijā pie Ušura ezera, kur mani sagaida ģimene un draugi, tādēļ gribu pastāstīt par Ušura ezeru, kas atrodas Gulbenes novadā, var teikt, manas mājas pagalmā. Par Ušura ezeru mīl runāt ne tikai apkārtējie novada iedzīvotāji, bet arī mūsu viesi, daudziem novadniekiem ezers ir daļa no bērnības pastaigu vai atpūtas vietām. Ezers ir īpašs ar to, ka to nav veidojušas cilvēku rokas. Tas mums atstāts, lai to sargātu, koptu un padarītu skaistāku. Ezers atklāj mums to mazo, skaisto Latvijas dabas bagātības daļiņu, par kuru varētu teikt,,Es te jūtos kā Dieva ausī”. Ezers izdaiļo apkārtnes dabas ainavu, un katrā gadalaikā tas stāsta citu stāstu. Kopš ar ģimeni pārcēlāmies no Latvijas galvaspilsētas Rīgas uz dzīvi laukos, ezers ir daļa no manas ikdienas, no rītiem mostoties redzu to pa savas istabas logu. Vasarās priecājos, kā tas tūkstoš dimantiem apdāvināts mirguļo. Agrā pavasarī klausos, kā aizsalušais ezers "rājas" un dobji brīdina, ka palēnām biezais ezera ledus sācis kust. Šajā laikā ezera brīdinošā, dobjā balss ir tik varena, ka šķiet, tā atbalsojas visur - apsnigušajā pļavā, dziļajā mežā un pat mūsu sētā. Lai gan Ušura ezers nav starp lielākajiem Latvijas ezeriem, manās acīs tas tomēr ir varens - septītais dziļākais ezers Latvijā. Un tā dziļākā vieta atrodas netālu no mūsu mājām. Kad mans mazākais brālītis mācījās runāt, skatoties uz ezeru viņš teica: ,,Jūra”. Patiešām, tas ir ļoti liels, un pretējais krasts sasniedzams tikai ar laivu. Opis gan reiz stāstīja, ka pārpeldējis ezeru.Tas šķita neticami, bet vectētiņš jau gan bija arī stiprs un labs peldētājs… Jaungulbenes pagastā cilvēki zina stāstīt vairākas teikas un nostāstus par to, kā radies ezers. Visbiežāk teikas stāsta, ka pilis un mājas zem ūdeņiem nonākušas vēl tad, kad ezeri lidojuši pa gaisu un meklējuši, kur nolaisties. Ja kāds uz zemes ir uzminējis ezera vārdu, ezers tūlīt pat esot laidies lejā. Man mīļākā teika ir tā, kurā stāstīts par kādām mājām, kur visi gatavojušies kāzām. Bijuši atsaukti skroderi. Esot bijusi ļoti karsta vasaras diena, un pēkšņi pie skroderiem esot pieskrējusi saimnieka cūka. Skroderi esot sākuši saukt: "Uš! Uš! Uš!". Cūka tiem pretī esot atbildējusi: "Urrr!" Tūlīt pēc tam ezers, ko pazīstam šodien kā Ušura ezeru, esot nolaidies lejā. Vien skroderi un cūka esot toreiz izpeldējuši malā. Mans skaistais ezers noteikti ir vērtīgs pagātnes mantojums gan Latvijā, gan Eiropā, un to ir vērts aizsargāt, jo jebkuru ezeru apdraud aizaugšana un pārpurvošanās, ja to nekopj. Esmu lasījusi, ka daudzviet tur, kur šobrīd Latvijā ir purvi, agrāk ir bijuši ezeri. Arī aiz Ušura ezera, tieši pretējā krastā uz austrumiem no ezera, ir milzīgs jo milzīgs purvs - Lielais mārku purvs. Varbūt arī tur reiz bijis ezers? Lai palīdzētu Ušura ezeram un attīrītu to no ātri augošajām niedrēm, pērn pagasta jaunieši izstrādāja projektu, kā lietderīgi izmantot niedres. Viņi apņēmīgi sāka realizēt biznesa ieceri - pārvērst ezera krastos esošās niedres par vērtīgām izejvielām, no kurām būvēt celtniecības materiālus. Man šķiet, tas ir svarīgi, ja kādam rūp, kas notiek ar dabas bagātībām mums apkārt, un, ja to prot arī lietderīgi izmantot… Man ļoti negribētos, ja turpinātos jauniešu un jauno pieaugušo aizbraukšana no lauku rajoniem, kas tad rūpēsies par dabu? Es par to uztraucos, lai gan klusībā ceru, ka Ušura ezers dzīvos vēl daudzus gadu desmitus vai pat simtus. Pēc pērnā gada lietiem bagātā rudens, visas ūdens tilpnes, dīķi, upītes, arī ezers ir ūdeņiem pārbagāts. Tur, kur pagājušajā vasarā es ar brāļiem un māsu stāvējām ezera krastā basām kājām, šogad vizuļo ūdens. Domāju, ka tieši tāpēc šajā pavasarī pretī mūsu mājām uz 5 diennaktīm bija izvēlējušies atpūsties un uzkrāt spēkus vairāk kā 100 gulbji un neskaitāmi daudz zosu. Tas bija tik interesanti! Pa dienu putni lidoja savās gaitās pa apkārtni, bet vakarā viņi atgriezās bariem vien un pārnakšņoja uz Ušura ezera. Tik skaļš ezers sen nebija bijis. Pat naktī varēja dzirdēt putnu rosīšanos un priecīgo klaigāšanu! Mēs krāšņos ciemiņus ar apbrīnu un sajūsmu vērojām, tas tiešām bija gaužām nepierasti! Pie Ušura krastiem var novērot un dzirdēt ne tikai gulbjus un zosis. Ļoti daudz citu putnu arī ir iemīlējuši mūsu ezeru, piemēram, šajā pavasarī iemācījos atšķirt dumpja balsi no citu putnu dziesmām. Ezers mūsu Jaungulbenes pagastam ir liela vērtība, jo visos gadalaikos tas ir ļoti saistošs. Ziemā, kad viss aizsalis, drīkst uz tā pat uzkāpt, visaukstākajās dienās bieži viesi ir zemledus makšķernieki. Katru gadu maijā oficiāli atklājot laivu sezonu, tuvi un tāli kaimiņi brauc ezerā jau agri no rīta. Makšķernieki stāsta, ka zivis gan pēdējos gados palikušas stipri mazāk, gandrīz izzuduši vēži. Man vēl grūti spriest, kāpēc tā, bet esmu dzirdējusi, ka kādreiz ezerā mituši lieli asari, vēdzeles, pīkstuļi, pat zuši. Vietējie makšķernieki pirms vairākiem desmitiem gadu noķēruši ļoti daudz zušu, pa nakti tos atstājuši pagalmā vannās, bet no rīta zivis pazudušas…Izrādās, pa rasaino zāli aizlīdušas atpakaļ uz savu ezeru. Man ļoti patikušas tās reizes, kad esmu paņemta līdzi laivā. Uz ezera ir tāds miers un klusums! Ušurs manai ģimenei ir kļuvis arī par galveno atpūtas vietu karstās vasaras dienās. Katru pavasari kopā ar kaimiņiem cenšamies sakopt peldvietas. Kā man stāstīja mana bērnudārza audzinātāja, viņa atceras savā bērnībā gluži citu ceļu uz peldvietu, kas ir netālu no mūsu mājas. Toreiz ceļš uz ezeru vedis no citas puses. Ir pagājuši vairāki gadu desmiti, un ir iemītas jaunas takas, uzceltas jaunas mājas, ienākušas ezera krastos jaunas paaudzes. Bet par seniem laikiem mums liek domāt tā saucamā Baltā māja, ko redzam pa savas mājas logu. Tā, diemžēl, pašlaik stāv vientuļa pašā ezera krastā. Kādreiz tur esot bijusi barona Rozeneka vasaras mītne. Par dižciltīgo māju liecina arī īpaši veidotā vareno ozolu aleja pašā ezera krastā. Māja šobrīd ir pilnīgi pamesta, un tikai tās mūru varenums un šī aleja liecina par seno laiku spožumu. Barons Otto fon Tranzē-Rozeneks Jaungulbenē dzīvojis 20. gadsimta pašā sākumā. Viņš ierīkojis ceļu uz Ušura ezeru un pat sācis būvēt tiltu pār ezeru. Barona ģimenē auguši trīs bērni, un viņi bieži vizinājušies pa ezeru ar laivu. Lielo Balto māju vietējie iedzīvotāji dēvē šodien dažādi – arī par Barona māju. Kāds zina stāstīt, ka tā kalpojusi baronam kā mednieku namiņš, un netālu ezera krastā peldējis tējas namiņš. Stāsti par barona Rozeneka klātbūtni nav vienīgie, kas šo ezeru un man mīļo Ušura krastu padara par ko īpašu. Lai arī Ušura ezeru vairāk pazīst vietējie novada iedzīvotāji, par to varētu uzzināt arī citu novada un pat Latvijas viesi no Eiropas. Latvijā populārākā vieta, kur tūristi dodas aplūkot ezerpili ir Āraišu ezers. Izrādās, ka pirms pusgadsimta arī Ušura ezers varēja kļūt par vietu, kur būtu atjaunota sena vēsturiska ezerpils. 1964. gadā Ušura ezerā tika veikti arheoloģiskie izrakumi un pētījumi. Tolaik sausākajās vasarās pat 30 cm virs ezera līmeņa bijusi redzama ezerpils jeb ezermītne. Tomēr, iespējams, tādēļ, ka Ušura ezers bijis krietni lielāks par Āraišu ezeru, bijis grūtāk turpināt iesāktos darbus. Tādēļ, lai aplūkotu Latvijā senās dzīvesvietas, mēs ar vecākiem un mūsu draugiem, vasarās braucam aplūkot Āraišu ezerpili, bet par Ušura ezerā nogrimušo pili vien stāstām nostāstus. Zinātāji apgalvo, ka Ušura ezerpils pamati celti ap 715. gadu. Manuprāt, tieši šie senie stāsti un liecības, kas gadsimtus pārdzīvojušas, padara mūsu zemi un arī Eiropu par ko īpašu. Eiropa ir bagāta, jo tā ir daudzveidīga ar pagātnes mantojumu un tā liecībām. Īpaša ir sajūta, kad stāvu Ušura ezera krastā, skatos tam pāri uz pretējo krastu un apzinos, ka, iespējams, tieši tāpat pirms simts gadiem arī barona Rozeneka bērni lūkojās ezerā, priecājās par karalisko putnu apciemojumiem. Arī mēs varam turpināt veidot stāstu par savu apkārtni, par Latvijas zemi, kur staigājuši mūsu senči. Nevajaga tikai aizmirst mūsu sapņus, cerības un vēlēšanos, tad mums būs viss, lai ikvienā Latvijas vietā nodzīvotu savu dzīvi piepildīti un interesanti.

Krustpils ir Jēkabpils- pilsētas, kam nosaukumu devis Kurzemes hercogs Jēkabs,-daļa, kas atrodas Daugavas labajā krastā, jo Jēkabpils ir viena no retajām pilsētām Latvijā kuru divās (Jēkabpils un Krustpils) daļās sadala likteņupe Daugava. Tāpēc vēsturiski centrā veidojusies lineāra apbūves struktūra. Abām daļām ir savi vēsturiskie centri, kuri veidojušies atšķirīgi, jo pilsētu ar tiltu savienoja tikai no 1934. gada līdz uzspridzināšanai 1944. gadā un vēlāk tikai 1962. gadā. Krustpils vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Pats ievērojamākais objekts ir Krustpils pils. Vēl var aplūkot tādus objektus kā Krustpils Kultūras nams, Krustpils Luteriski Evaņģēliskā baznīca, Krustpils jeb Ādamsona saliņa, piemineklis „Kritušiem par tēviju”, piemineklis represiju upuriem, Krustpils parks, Otrā pasaules kara memoriāls, mākslinieces Emmas Baltmanes dzīvojamā ēka, valsts un vietējās nozīmes dižkoki, retas citzemju sugu koki un citus objektus. Lielāko vēsturiskā centra daļu veido Rīgas iela, kas sākotnēji veidojusies, lai nodrošinātu pils iemītniekus ar amatniecības un tirdzniecības precēm. Vēlāk, kad 1739. gadā pieņēma lēmumu ebrejus izraidīt no pāri upei izvietotās Jakobštates (Jēkabpils), ļaudis rada patvērumu upes otrā krastā, un Krustpilī izveidojās ebreju tirgotāju miests. Šobrīd vēsturiskajā centrā pārsvarā ir 19. gs. un 20. gs. būvētas viena un divu stāvu ēkas sarkano ķieģeļu mūra arhitektūras stilā, kurai piešķirts vietēja rakstura arhitektūras pieminekļa statuss, kā arī guļbūves ēkas. Sarkano ķieģeļu mūra arhitektūra sastopama ar citur Latgalē. Krustpils pils ir valsts nozīmes kultūras, arhitektūras un arheoloģijas piemineklis, viena no senākajām un vislabāk saglabātajām viduslaiku pilīm Latvijā. Tai ir sena, maz pētīta, sarežģīta vēsture, jo lielāko daļu 20. gs. pils piederējusi dažādām armijām, cietusi no ilgstošas sliktas apsaimniekošanas. Tomēr neskatoties uz postījumiem un pārbūvēm, Krustpils pils līdz mūsdienām saglabājusi viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto četrstūraino iekšējo pagalmu, senākās apbūves elementus, kā vārtu torni, korpusa pamat sienas, šaujamlūkas, velvju konstrukcijas, viduslaiku pagrabus, u.c., bet no jaunākiem laikiem greznu iekšējo durvju portālu, ozolkoka griestus, marmorizējumu, u.c. Pilī ir uzņemti kadri ‘’Ilgajam ceļam kāpās.’’ Vēsturiskajā centrā ir ''sajaukušies'' dažādi arhitektūras stili un laikmeti, jo šeit dažādos laika posmos ietekme ir bijusi dažādu kultūru un tautību cilvēkiem, politisku iemeslu un situācijas dēļ gan Latvijā, gan Eiropā. Lielākā ietekme ir bijusi vācu tautības cilvēkiem, jo tie šeit saimniekojuši no 16. gs. beigām līdz 20. gs. sākumam, bet ietekme ir bijusi arī poļu, krievu, zviedru, ebreju un latviešu tautības cilvēkiem. Tāpēc Krustpils vēsturiskais centrs ir Eiropas kultūras reģiona daļa. Lai gan Krustpilī mūsdienās ir sastopami masu kultūras elementi, tomēr ir saglabājušies arī etniskās kultūras elementi, piem., Krustpils tautastērps. Visām pilsētām, vietām un ielām ir savs šarms un aura, tās ir neatkārtojamas un nekur citur tieši tādus pašus objektus tādā pašā izpildījumā nevarēs atrast, tāpēc Krustpils vēsturiskais centrs ir unikāls. tas ir saglabājis savu mazpilsētas izskatu no 19.un 20. gadsimta, to apstiprina senās fotogrāfijas. Krustpils atrodas Eiropā, tāpēc visi objekti, kas šeit atrodas, ir nozīmīgi arī Eiropai, jo Eiropu un arī tās kultūras daudzveidību, gluži kā puzli, kopā veidojam mēs, mūsu pagātne un tās atstātie gan nemateriālie jeb garīgās kultūras elementi, gan materiālie kultūras elementi jeb artefakti. Tāda kāda Eiropa ir tagad nebūtu, ja nebūtu arī šo objektu un vēsturisko notikumu. Citām Eiropas valstīm būtu nepieciešamas uzzināt vairāk par Latvijā notikušajām netaisnībām, kurām par piemiņu izveidoti pieminekļi.

Kā jau visiem zināms, lielais Kristaps pārnesa mazo Jēzu pāri Daugavai, bet palēnām cilvēki par viņu aizmirst. Tamdēļ Kristaps izlemj atgriezties un iemiesot savu statuju. Bet viņu sagaida nelāgs pārsteigums - statuja atrodas stikla kastē. Un caur šiem stikliem Kristaps redz, ka ir uzcelti tilti un vairs nevienu pāri nest nevajag.

Šis konkurss jau mani uzrunāja no virsraksta un es nolēmu tajā piedalīties. UZREIZ SĀKU Domāt, kas varētu būt tuvs, mīļš objekts man. UN sapratu, ka tā būs mūs mana māja "Kārklinieki". (attēlā mans manas mājas zīmējums no 2.klases, kad gāju mākslas skolā) Šī ēka jau pastāv kādus 60 gadus, un vēl ir lieliskā stāvoklī un tā ir pilna ar atmiņām no pagātnes, senās kultūras. tajā vēl bēniņos atrodas seni instrumenti, darbarīki, grāmatas, foto albūmi, piezīmju klades, kurās rakstīti notikumi par Zasas vidusskolu un apkārtējiem notikumiem - talkām, pasākumiem, tikšanās Zasas vidusskolā ar prezidentu, kā arī ar citiem tolaik slaveniem cilvēkiem. man liekas šeit ir daudz atmiņu no pagātnes, jo Kādreiz šajā ēkā bija arī pagasta centrs, mājas bibliotēka, vēl līdz šim brīdim ir saglabājušies vairāki simti grāmatu latviešu valodā. šeit ir arī atrodama sena nauda, kuru es glabāju drošā vietā, jo katru lietu ko atrod mājās manī iedveš daudz jautājumus - no kurienes? kā? ko dara? u.c. Mūsu māju vārds cieši ir saistīts ar uzvārdu un dabu mums apkārt, jo jau senāk te ir auguši kārkli un dzīvojuši dažādi dzīvnieki, bet visbiežāk te varēja saskatīt briežus. un tā mums ir uzvārds Brieži, bet māju vārds "kārklinieki". Man liekas ka katrs pētot savas mājas, vietas, objektus var izzināt savu apkārtni vēl vairāk, jo sākumā pat es nezināju par manu māju tik daudz kā es zinu tagad. Es esmu ieguvēja. Man liekas ka šī ēka ir vērtīga, jo es šeit lasot, pētot visu, kas šeit ir bijis, noticis esmu sapratusi, ka vērtīgākais objekts uz zemes ir sava māja, tās noslēpumi, jo katram uz pasaules ir sava māja, ko viņš var pētīt, apskatīt, atklāt daudz ko jaunu, tāpat kā to izdarīju es!